No lattelekoma būtu veiksmīgi tikuši vaļā, tagad nebūtu slikti līdz nākamajai pirmdienai dabūt kaut ko citu vietā. Lielākās problēmas solās būt ar provaidera izvēli, jo ar vienu no tiem mūsu apsaimniekotājs ir noslēdzis kaut kādu līgumu, kas paredz mūsu mājā izmantot tikai viņu pakalpojumus. (Vienkārši wtf, is that even legal?) Nu vai arī telekomu. A negribam ne vienu, ne otru.
Un tad vēl jāstiepj atdot lattelekoma dekoders un modems, bet man nez kāpēc šķiet, ka toreiz, kad tika slēgts līgums, tie aparāti bija uz nomaksu ar pēcāku nonākšanu mūsu īpašumā, ja līgums ir uz 2 gadiem (which it was). Vienīgā problēma, ka līgumu atrast nevaru (bet protams).

Kas man no tā Justified milzīgi patīk (papildus vēl mūzikai, akcentiem, galvenā varoņa ģīmim un, protams, vieglajai skatāmībai) ir tas, kā misters federālais māršals liek pēdas uz iekšu. Tā tizlā palodža gaita viņa izpildījumā ir tik charming, ka pilnīgi nav, kur piesieties.

Par lielformāta skatāmvielu runājot, The Grey Nīsona kungs izvilka uz pieklājības pusi pat par spīti datorizētajiem vilkiem, bet Sherlock Holmes: A Game of Shadows gan beigās bija stipri zemāk par gaidīto. Nu i neko.

Za to kā nākamo no mapītes gribu ņemt Coriolanus (jo Reifs Fainss! Džerārds Batlers! Šekspīrs, galu galā!), but then again varbūt labāk Machine Gun Preacher (Džerārds Batlers!), un vēl taču arī Defendor un The Art of Getting By jāpiebeidz.
Īsāk sakot - decisions, decisions.