Tik krāšņi sapņi sen nebija bijuši - kaut kāds puika staigā apkārt uz rokām un visur aiz sevis atstāj asins peļķes, jo zemāk par viņa krūtīm ir tikai asiņainu karājošos iekšu mudžeklis, bet mana sapņu "kameras" acs tikmēr nošķiesta zarnām un asinīm. Jauki, jauki.
Nu re, tagad var arī brokastiņu uzēst.

Šodien jūtos kā kārtīgs kraķis - ne kaut nedaudz pieliekties, ne piešķiebties nevar, lai nebūtu sāpēs jāķer pie muguras. Kas, protams, atgādina, ka kaut kad taču vajadzētu beidzot tos rentgenus aiziet uztaisīt, bet tāda pati doma jau pirms mēnešiem diviem bija, un necik tālāk neesam tikuši. Lai nu būtu.

In other news, jau otro dienu pēc kārtas tik tikko valdos, lai nepagaršotu jaunos kāju krēmus. Pagaidām veselais saprāts uzvar, bet kas to lai zina, cik ilgi vēl.