Nesaprotu tos valīšus, kas saka, ka bez garumgarajiem nagiem sāp pirksti. Man tie sāp tagad, kad nagi ir atauguši precīzi vienu vienīgu milimetru, un ir tik riebīga garo nagu sajūta, ka pilnīgi ārprāts.

Bet vispār ne jau tur tā galvenā problēma, jo šajās brīvdienās es taču biju plānojusi beidzot atpūsties. Beidzot izpildīt vajadzīgos mācībuzdevumus, beidzot izlasīt iesāktās grāmatas, beidzot uzšūt iesāktos garderobes papildinājumus, beidzot izdarīt simt-un-vienu iekrājušos darbeli, beidzot aizlidot uz mēnesi un beidzot atklāt zāles pret vēzi. Pašlaik tas viss šķiet vienlīdz reāli, t.i., pilnīgi un galīgi neizpildāmi.

Mana sajūsma nav vārdos izsakāma (un palūgšu ievērot sarkasma klātneesamību šajā teikumā).

Un vēl joprojām par to pašu; otrais labākais ir tikai un vienīgi pirmais zaudētājs, un es tiešām nevaru ar to samierināties. Bet pati vainīga.

Es gribētu teikt, bet nezinu - kā. Un ko, lai mani saprastu.
Bet parasti saprot manu klusēšanu un pasludina, ka esmu nejūtīgs koka gabals.