Vēl tikko, kad ienācu savā istabā, gāza kā no kaut kā ļoti ietilpīga, un tā jau kuro stundu. Tagad gan sāk skaidroties. No darba nācu kājām, biju absolūti izlijusi. Prātīgie cilvēki ar lietussargiem uz mani ārkārtīgi dīvaini skatījās.
Man tāpat bija aizvakar. Es viena eju lēnām un izbaudu laiku, bet pārēji haotiski mūk kaut kur. Mums par labu. Tādās reizēs nemaz negribas redzēt cilvēku pārgrieztos ģīmjus, vai vispār cilvēkus.
Nu man pēdējos gados praktiski pēc visa teiktā seko pauze un tad kāds uzjautā: "Pag, bet tas bija sarkastiski domāts vai kā?" Pēc tā gan tad parasti vienmēr seko sarkasms.