Dažreiz gribas kaut ko tik ļoti riebīgu par visiem pateikt, lai ir beidzot manāms viss tas nicinājums un mans pretīgumā sarauktais deguns. Par visiem tiem es-nevelku-neko-citu-kā-tikai-melnu-un-tavas-lupatas-ir-smieklīgas un es-neticu-nekādam-dievam-un-tu-esi-stulbs-ja-tici, visiem es-ienīstu-nēģerus-kaut-viņi-visi-nosprāgtu, es-esmu-tik-jūtīgs-un-neviens-mani-nesaprot-tāpēc-ne-ar-vienu-nerunāju-tam-tāpat-nav-jēgas un tikai-un-vienīgi-manai-dzīvei-nav-nekādas-jēgas-tāpēc-ļauj-man-nomirt-sevi-žēlojot, visiem ak-kā-es-neieredzu-pokemonus-tikai-es-esmu-pareizs-cilvēks-kas-neko-netēlo un jebkuram-kas-nav-latvietis-manā-svētajā-tēvzemē-nav-tiesību-dzīvot. Visu par tiem pateikt, visu, visu, visu. Un jā, jā, protams, arī par mani, kā gan citādi.

Es nezinu, kas ir noticis, es patiešām nezinu, bet es uzliku diskmašīnu lādēties, varu apzvērēt, ka uzliku. Mēs tikko nobeidzāmies precīzi pusceļā uz Rīgu. Un nav jābūt ģēnijam, lai uzminētu, kuru radiostaciju klausās šoferis.

"Dāmas un kungi, labvakar šajā janvāra svētdienā, un mēs esam gatavi sākt mūsu iknedēļas kantrīmūzikas apskatu."
*izmisuma pīkstiens*