Dažreiz gribas kaut ko tik ļoti riebīgu par visiem pateikt, lai ir beidzot manāms viss tas nicinājums un mans pretīgumā sarauktais deguns. Par visiem tiem es-nevelku-neko-citu-kā-tikai-melnu-un-tavas-lupatas-ir-smieklīgas un es-neticu-nekādam-dievam-un-tu-esi-stulbs-ja-tici, visiem es-ienīstu-nēģerus-kaut-viņi-visi-nosprāgtu, es-esmu-tik-jūtīgs-un-neviens-mani-nesaprot-tāpēc-ne-ar-vienu-nerunāju-tam-tāpat-nav-jēgas un tikai-un-vienīgi-manai-dzīvei-nav-nekādas-jēgas-tāpēc-ļauj-man-nomirt-sevi-žēlojot, visiem ak-kā-es-neieredzu-pokemonus-tikai-es-esmu-pareizs-cilvēks-kas-neko-netēlo un jebkuram-kas-nav-latvietis-manā-svētajā-tēvzemē-nav-tiesību-dzīvot. Visu par tiem pateikt, visu, visu, visu. Un jā, jā, protams, arī par mani, kā gan citādi.