07 January 2006 @ 07:18 pm
 
Savu dzīvi dzīvo kā izsaukuma, ne stāstījuma teikumu.
Hm, jā. Sagadīšanās, bet tieši pirms tā izlasīšanas es šķirstīju vienu no savām vecajām skolas dienasgrāmatām, kurā to biju ierakstījusi. To un vēl daudz citu tamlīdzīgu spārnoto frāžu. Jā, tieši pirms tam es šķirstīju savu veco skolas dienasgrāmatu un ar gandrīz žēlumu, gandrīz izsmieklu, gandrīz riebumu, nicinājumu, gandrīz vienaldzību iedomājos, cik daudz izsaukumzīmju es toreiz lietoju. UZDEVUMI! KONTROLDARBS! PĀRBAUDES DARBS! TESTI! ATDOT IZZIŅU! NAUDU PAR FONDU! PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS! PIRMĀ PROJEKTU NEDĒĻAS DIENA! NENOTIEK! Manā tagadējā uztverē izsaukumzīmes ir bērnišķības, izteikta naivuma un jā, arī tukšpaurības pazīme. Lai mana dzīve labāk tomēr ir stāstījuma teikums, tas vismaz nav uzreiz tik acīmredzams un caurspīdīgs.
Uz manas 10. klases dienasgrāmatas vāka bija jūra sārtu ziedlapiņu un tauriņu. Katras dienas ieraksts bija rakstīts ar citas krāsas pildspalvu. Un kaut kā tomēr mana dzīve ir krāsaināka tagad.
 
 
music: Spitz - "Masa Yume"
 
+