Bet nedaudz par to koncertu sarakstu runājot;
piekritīsiet taču - ja pirmajā reizē pirms sešiem gadiem tikām pirmajā rindā un dabūju sablenzties ar Dero un samirkšķināties ar feino ģitāristu (nekad neizmirsīšu "Mīļumiņ, jūs tur flirtējat, vai??") un šogad tikām tieši tajā pašā pirmās rindas vietā, lai buņģieris beigās savu dramstiku iemestu tieši manās sajūsminātajās ķepiņās, nu tā taču ir nepārprotama zīme, ka uz Oomph! ir jābrauc vēl. Un vēl. Tur vienkārši, kā saka, divu domu nav.