Tā kā vīrs vakar ar tekstu "tie psihie killertīņi ir pilnībā your thing, not mine" (nēnu paldies, ja) noraidīja abus manus priekšlikumus, t.i., gan Battle Royale, gan We Need to Talk About Kevin, beigās skatījāmies Mission: Impossible - Ghost Protocol un The Divide. Un par pirmo man jāsaka, ka lielāku milzu sū neatceros pēdējā laikā redzējusi. Nez kāpēc bija šķitis, ka divtūkstoš vienpadsmitajā tik absurdi naivi gabali tik plašās tautu masās atzinību negūst, bet te nu mēs esam, ar visiem septiņiem, komats, septiņiem reitinga punktiem un, kā jau teicu, lielu milzu sū, kas tos nopelnījis.
Bet nu tiešām, dažviet sāpīgi bija skatīties, gan nāvīgi neveiklo "humora" brīžu, gan sakumpušo Kremļa godasargu (like, really? Atrautos pa kupri, ka nemetas) dēļ, un, protams, neaizmirsīsim mūžam klasisko Holivudas vērtību - krievu valodu, kuras saprašanai bieži vien subtitrus vajadzēja. Nu kā.pēc.
Un papam vispār šitādas šausmas rādīt nedrīkst, par piemeklētajām krievu armijas pulkvežleitnantģenerāļu formām vien jau būtu lokāla mēroga verbālais sprādziens.

Vot, toties The Divide gan man patika. Pat stipri vien ļoti, par spīti diezgan palielajiem sižeta caurumiem. Bet nu visu jau nevar gribēt, vai ne.