Saistībā ar iepriekšējo varu piebilst vēl tikai to, ka par vienu no savām vislabāk izkoptajām spējām uzskatu prasmi nedomāt. Ja vēl izdotos vismaz tikpat augstu uzskrūvēt arī nejušanu, būtu iģeaļņiks.
Jušanas un domāšanas noved tikai un vienīgi pie tā, ka diezgan parastā ikdienā tiek paziņots, ka "ar mani beigās būs tāpat kā ar tanti Ļubu" (varbūt atceraties pagājšnedēļ kaut ko šādu manījuši; un jā, tas arī no maniem radiņiem), un nedomāju, ka tas kādam jebkad būtu vajadzīgs.
Un jā, jā, zinu, neesot labi visu krāt un kaut kur dziļi nogrūst, vajag par to parunāties, bet man riebjas "par to parunāt", un es negribu par to parunāt, labprātāk par visādām terapijām tad reizi pa reizei noraujos, izbļaustos, izlamājos, izmētāju lietas un pārējā laikā guļu ar sakostiem zobiem (man no rītiem sāp žoklis), bet vismaz visādi citādi esmu liels un mierīgi vienaldzīgs omm.