Shelly -

11:50 pm

Kamēr Dārgais mazgā zobus, fiksi ierakstīšu par puķītēm.
Vakar vakarpusē aizgāju uz Maximu pēc cigaretēm, bet tur pie veikala stāvēja mazs tantuks ar diviem puķu pušķīšiem un vēl šādiem tādiem tirgojamiem niekiem. Vienu no pušķīšiem - baltus, trauslus ziediņus - večiņa turēja rokās. Un nemierīgi dīdījās. Laikam viņai ļoti gribējās mājās, bija jau arī pavēls, tak sava kapeiciņa jānopelna.
Painteresējos, cik maksā?
- 50 santimov - večiņa teica. - Očen dolgo stojat.
Skeptiski novērtējo trauslos ziediņus. Kur nu tādi stāvēs...
- I horošo pahnut.
Da kāda starpība, cik ilgi stāvēs, es nolēmu. Par 50 santīmiem var nopirkt arī puķītes, kas nestāv sevišķi ilgi. Toties labi izskatās, un ļauj tantukam ātrāk iet mājās.
Norēķinājos, un priecīgi devos mājās, vien cerot, ka puķītes nav ierakstītas Sarkanajā grāmatā, un es neiznīcinu kādu aizsargājamu sugu. Lai gan pensionāri jau ar tagad ir apdraudēta suga, tā kā dilemma ne pa jokam.
Bet, ziniet, ko? Tās patiešām stāv. Kā izstādē. Un, tikušas ūdenī, izskatās pat vēl labāk kā iegādes brīdī. Mana reklāmu un melīgu mārketinga solījumu notrulinātā sirds priecīgi sakustas ikreiz, kad uz tām paskatos.