Shelly -

09:17 am

Šorīt braucu autobusā kopā ar kādu ļoti jocīgu pilsoni. To, ka viņš ir diezgan jocīgs, sapratu, tikko kā viņu ieraudzīju - viņš stāvēja pieturā, pirkstu izstiepis, un kaut ko dusmīgi runāja, bet paskatoties izstieptā pirksta virzienā, kļuva redzamas tikai saplēstas avīzes. Nolasījis nelielu, emocionālu lekciju makalatūras čupai, viņš iekāpa autobusā, un sāka rībināt ar kājām. Pēc tam viņš šķiet, runāja pa mobilo telefonu, tādā lauzītā krievu valodā, stāstīja, ka esot briesmīgā korķī. Un tad viņš nolika telefonu, un no visa spēka sāka ar dūrēm rībināt pa durvīm.
- Atveriet, atveriet!!! - viņš kliedza necilvēcīgā balsī. - Man ir slikti ar sirdi, atveriet, man pārplīsīs galva!!!
Viņš bija nobraucis precīzi 50 metrus. Visi sāka staipīt kaklus, es arī.
Vadītājs, diez zin kādēļ, ne par ko negribēja šķirties no enerģiskā pasažiera, un durvis atvērt atteicās. Pasažieris ārdījās, bļāva un klapējās uz visām pusēm. Viņš grib izkāpt, un tūlīt pat, citādāk viņš nomirs, un beigas būs! Pārējie pasažieri piekrita šim viedoklim, skaļāk vai klusāk paužot pārliecību, ka pasažierim derētu izkāpt ārā paelpot svaigu gaisu tūdaļ pat.
Visbeidzot vadītājs atvēra durvis, un pasažieris aizgāja, nemaz neizskatoties pēc nāvinieka. Pavisam parasts jauneklis melnā ādas jakā.
- Vot tev "Nobildē iecietību", - es, nabaga MTV izskalotā smadzene, nodomāju.