Shelly -

08:45 pm

Vispār par Levi ir īpašs stāsts. Viņš ir viens no retajiem psihoterapeitiem- teorētiķiem, ko ir iespējams lasīt. Patiesībā viņš laikam ir vienīgais no visas psiho- brandžas, ko iespējams lasīt - vismaz manā skatījumā. Iespējams, tāpēc, ka viņš nav teorētiķis un psihoterpeita izglītības viņam vispār nav.
Tagad atvedu no vasarnīcas to pašu grāmatiņu, ko pusaudža gados biju nomīlējusi līdz pusizjukšanas stāvokli, lasu un joprojām jūsmoju. Protams, esmu kļuvusi krietni kritiskāka pret visu, ko viņš raksta. Es vairs neesmu tik viennozīmīgā sajūsmā par dalītā uztura teoriju. Mani nepārliecina argumenti, ka laikā, kad radās cilvēks, blakus beigtajām antilopēm nemētājās kūkas, lai gan es joprojām novērtēju šo metaforu. Un vispār nesaprotu, kāpēc tonusa celšanas nolūkos būtu jāaturas no dzimumdzīves (labi, labi, tavs tonuss moška tiešām uzlec debesīs, bet kāda depresija tikmēr piemeklē tavu dzīvebiedru?).
Protams, mūsdienās daudz kas izskatās citādāk. Piemēram, visi šie "ja gribi mīlēt, mīli pats", mūsdienās zināmi katram mārketinga iesācējam. Bet tolaik- astoņdesmito gadu PSRS - es pieņemu, tā bija revolūcija. Un tā bija revolūcija arī manās no mārketinga - un bieži vien arī no mīlestības - pavisam brīvajās smadzenēs.
Kā es vienmēr saku - iespējams, Levi teorijas nav patiesas. ļoti ticams. Pat ļoti ticams. Bet ja tās tādas būtu, pasaule būtu daudz labāka. Daudz, daudz labāka. Un tas nu ir kas tāds, ko es spēju teikt vien par reto dvēseļu mehānismu preperēšanas mēģinājumu.
Un galu galā, kā gan iespējams nemīlēt psihotereitu, kas savas teorijas ilustrē ar pastāstiem par izspiedējiem santehniķiem savā dzīvē?!? 20 gadu laikā vismaz situācijā ar klozetpodiem nav mainījies nekas, un tas vien iedveš paļāvību.