"Sēžu pie galda. Viss ir sagatavots. Manas acis ir aizvērtas, un es nekustos. "Es varu rakstīt. Es varu rakstīt. Es varu rakstīt. Es rakstu... Es rakstu!..." - 8-12 reizes atkārtoju domās vai pusčukstus, kāpinot izteiksmīgumu no mehāniskas vienaldzības līdz kaislīgai prasībai, tad pēkšņi apklustu un atslābinos, atspiežos pret krēsla atzveltni (acis joprojām aizvērtas). Tukšums... Neko negribēt. Negaidīt. Nerakstīt! vienkārši nospļauties par visu, pilnīgi, pilnīgi aizmirsties, izzust... Lūk, tā, tagad ir brīnišķīgi..."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}