Shelly -

08:53 pm

Tātad, beidzamās nedēļas laikā es esmu:
noslēpojusi no kalna kādus 100 km , tikpat daudzus nošļukusi kalnā augšā ar bugeli, pilnā slēpotāja ekipējumā nokritusi pa betona trepēm, piedzīvojusi pirmo avāriju- sadursmi savā četras ezonas garajā slēpotāja mūžā (sajutu grūdienu mugurā, un nākamais, ko atceros - ar galvu uz leju šļūcu pa kalnu uz leju. Māsa apslēpoja man apkārt piesardzīgu loku un bažīgi jautāja, vai man viss labi. Pacēlu galvu, un konstatēju, ka a) nekas nesāp b) subjekts melnā kostīmā, mana neveiklā stāvokļa vaininieks, pazud aiz līkuma. Šajā brīdī mani pārņēma afekta stāvoklis. "Paej malā", es teicu māsai Dārta Veidera balsī. Uzslējos kājās un metos lejup no kalna, kur 100 m tālāk, aiz pāris līkumiem atradās bugelis - vienīgā vieta, kur es varēju savu pāridarītāju noķert. Noķert un izstāstīt viņam visu, ko es domāju - par viņa sportista formu, par viņa manierēm, intelektu, potenci, māti un vecmāmiņu arī. Man šķiet, es uzstādīju savu personisko ātruma rekordu. Kalna pakājē viegli samulsu - viens melns kostīms tur bija, tak ej nu saproti, vai tas ir īstais. Nolēmu pajautāt to viņam pašam, un dragāju taisnā ceļā pie aizdomās turamā. Skats noteikti bija pa rubli - no manas sejas sašutums bija padzinis pēdējās saprāta paliekas, turklāt man jau visu nedēļu asiņoja lūpa. Vainīgais noteikti nevarēja zināt, ka lūpa asiņoja jau agrāk, nevis sadursmes rezultātā, un viņam neizturēja nervi. "Sorry, sorry", viņš sāka kliegt. "It would be nice to hear it earlier," es atšņācu, iespaucoties caur kontroles barjerām pie tēva un brāļa. "Tēt, tēt, tas subjekts melnā kostīmā mani notrieca," es žēlabaini saucu. "Nekliedz, meitiņ," mierinoši teica tētis. "Tas subjekts ir latvietis. Vai tas nav jauki - vienīgais latvietis visā kurortā tevi notriec".
Visādā ziņā kopš tā brīžā "latvietis" mūsu brauciena laikā bija pats negantākais lamuvārds, un, jāsaka, ka mani tautieši tiešām iemanījās būt klāt pie visiem iracionāliem gadījumiem - piemēram, ja piepeši autobusā iekāpjošā publika neļauj vispirms izņemt slēpes, bet tikai krāmē droši pa virsu savu inventāru, tad nebrīnieties dzirdēt pazīstamās skaņas),
sarakstījusi un izsūtījusi veselu virkni pastkaršu, citu par citu skaistākas, iegādājusies snusu, lasījusi par drakoniem (aizlasījos līdz nodaļai, kurā atklājas, ka pūķi var lidot, jo iekšās viņiem ir metāna gāzes pūslis, tas esot vienīgais bioloģiski iespējamaias izskaidrojums), dzērusi drausmīgi draņķīgu zviedru alu (alkoholu Zviedrijā pārdod tikai bāros un speciālos veikalos. Parastajos veikalos var nopirkt pulverveida mazgrādīgo alu, bezalkoholisko Merling un mazās suvenīrpudelītes, kas maksā briesmīgi daudz un tiek izpirktas šausmīgos ātrumos), ēdusi jēlu gaļu (nekad nepasūtiet nepazīstamus ēdienus, pat tad, ja nosaukuma pirmais vārds ir "steiks". Tas var izrādīties tatāru steiks, kam uguns nav bijusi pat 100 m attālumā. Tas izskatās pēc maltās gaļas, kad to izņem no ledusskapja, lai ceptu kotletes vai taisītu mērci. Es, nabaga muļķe, sasapņojusies par jauku, ceptu gaļu, aiz izmisuma gandrīz apraudājos), ļoti daudz runājusi pa telefonu ar vīru un pēc diviem izgājieniem caur lidostas veikaliem iegādājusies Dior "J'adore" (pusi lidojuma laika pēc tam ošņāju rokas locītavu. Kā man patīk tā smarža!). Vārdu sakot, mana dzīve varbūt arī nav bijusi vienmēr laimīga, taču tā noteikti ir bijusi vienmēr piepildīta, aizraujoša un vērtīga.