I sat beauty on my knees, and I found her bitter, vai kaut kā tā rakstīja mans pusaudžu gadu elks Rembo*.
Vakar pēc svecīšu likšanas krastmalā un armijas tējas dzeršanas iztukšoju divas krūzes nešpetni dārgas īru kafijas. Kļūda. Liela, liela kļūda.
Pulksten pusdivos naktī, stipri aizkaitināta, pavēlēju dzīvebiedram izslēgt gaismu - man traucē aizmigt!
Pēc pusotras stundas klusiņām izlīdu no gultas un devos uz blakusistabu, lai ar savu negulēšanu, grozīšanos un knosīšanos netraucētu Dārgo, kas paklausīgi un apskaužami mierīgi gulēja.
Nokasīju kreveli uz potītes līdz jēlumam. Iedzēru miegazāles. Berzēju acis. Izmēģināju 180 sev zināmās gulēšanai derīgās pozas un kādus 10 psiholoģisko/ezotērisko grāmatu padomus veselīgam miegam (iztēlojoties, ka esat mežā. skaitiet izelpas. skaitiet ieelpas. skaitiet aitas. iztēlojaties, ka neesat mežā). Bez piecpadsmit trijos pastūmu modinātājpulkstuni par pusstundu uz priekšu. Aizmigu, šķiet, trijos. Cēlos augšā pēc četrām stundām.
Šodien jūtos tā, ir kā iepriekšējā vakarā būtu izdzērusi nevis divus kokteiļus, bet vismaz divus litrus.
Vairs nekādu kafiju.
*tas, kas franču simbolists, nevis tas, kas no Vjetnamas džungļiem.