Shelly -

12:58 pm

Vinetai šodien polls par man ļoti aktuālu tēmu - vai tu gribi, lai tev melo vai saka patiesību? Vairums aptaujāto grib patiesību. Es par to neesmu tik pārliecināta.
Beidzamā laikā - kaut vai tepat cibā - man ir radušās klusas un briesmīgas aizdomas, ka ļoti bieži "patiesība un atklātums - ūber alles - manas galvenās ceļazvaigznes dzīvē" ir tukši vārdi. Tas nav nekas vairāk kā histērisku sievišķu sauklis, lai savas neapmierinātības izgāšana uz citiem izskatītos smukāk. Un tad tā pamatīgi iedrošinot un uzkurinot sevi ar "es jau cīnos par taisnību uz mīļās zemes", var iet un kāpt citiem uz kājām ar spicākajiem papēžiem.
Un kāpēc, iesākot teikumu ar "bet teikšu tev atklāti.." (šajā vietā man jau parasti spalvas uz muguras saceļas stāvus) tālāk ļoti reti seko kaut kas patīkams? It kā viss tas labais, kas teiks pirms tam, nebūtu teikts godīgi un to godīgi un atklāti nemaz nevarētu pateikt?
Turklāt, kā krii rakstīja - kā var zināt, kas tā patiesība tāda ir? Vai patiesība ir, ka tu esi resns vai ka tu es omulīgs, patiesība, ir, ka tu esi gluži jauns vai jau diezgan vecs, patiesība, ka glāze ir pustukša vai puspilna, un tā tālāk un tā tālāk. Un ko viens deklerē par savu svētāko, rūgto patiesību, tur cits redz tikai slima suņa murgus labākajā gadījumā vai apmelošanu - sliktākajā. Kur rodas iedomība iedomāties, ka tu labāk zini, kas ir patiesība? Kā vispār var zināt, kas ir patiesība?
(un te nu es esmu strupceļā, jo rakstot visu iepriekšminēto es arī iedomājos, ka zinu labāk. Ja-jā, es pamanīju)
Bet es laikam negribu patiesību. Es gribu būt laimīga. Es gribu būt mīlēta. Es gribu, lai mani ciena un lai pret mani izturas iejūtīgi. Ir bijis simtiem reižu, kad es novēlotā sajūsmā situ pati sev uz pleca, ka man ir pieticis prāta paklusēt un neteikt neko, un simtiem reižu, kad nožēloju, ka vispār atvēru muti (un es nebūt neesmu droša, ka arī šī nav viena no tām reizēm). Ir simts un viena lieta, kas man liekas neieomājami būtiskākas par atklātību.