Shelly -

11:28 pm

Esmu atradusi no visa. Esmu atradusi no savas mājas - no tā, ka man ir gulta, dators, vanna, tualete ar noraujamu ūdeni, tv, elektriskais apgaismojums, gāzes plīts, vešmašīna un ledusskapis (aiz katra vārda varētu ielikt trīs izsaukuma zīmes). Esmu atradusi no tā, kas manai mājai apkārt - veikals 200 metru, nevis 8 km attālumā, un no cibas datorā, jocīgi, ka viens no pirmajiem pukstiem, kurus lasu cibā, atkal ir bēdīgs, atkal kāds ir kādam uzkāpis uz varžacīm. Esmu atradusi pati no sevis - netīra, sarkanbrūni iedegusi, deguns jēls un nogājis (jau otro reizi šīs vasaras laikā - vēlreiz cenzētas trīs izsaukuma zīmes), mati sapinkojušies un neieveidoti, uz pieres balta nogājušas ādas strīpa, uz lūpu kaktiņiem divas aukstumpumpas, zobos cigarete, kājas zilumainas un odu sakostas, un ieaugušas džinsās un tenisčībās.
Es esmu pieradusi pie 40 km dienā pa tādu ceļu, kuru grafiski visprecīzāk ataino veļas dēlis, ar visu iedzīvi uz muguras, saulei kveldējot gaisu kaut kur 35 grādu karstumā. Esmu pieradusi pie telts, kur vispirms ilgi jāguļ, klausoties noslēpumainajā čabināšanā ārā, un pēc tam visu nakti jāripinās šurpu turpu, jo reljefs nekad nav ideāls, un rītā no telts jālien ārā ar skaļiem kunkstiem un vienu kāju pievelkot (riteņbraukšana it kā ir simetriska nodarbe, bet viena ķermeņa puse vienmēr sāp stiprāk, tas ir neizprotams paradokss). Es esmu pieradusi pie ezeriem, un saulrietiem pār tiem, un konserviem, un pie tā, ka lai kādos laukos tu neiebrauktu, visi uz tevi vienmēr skatās kā uz brīnumu, protams, visi saprātīgi cilvēki šobrīd vāc sienu vai zāģē dēļus, nevis trenkājas pa pasauli kā padulli. Es esmu pieradusi pie tā, ka mana māja ir manas somas un mans vīrietis.