Shelly -

11:57 am

Viena lieta, kas man mūsos - manī un Dārgajā - patīk, ir tas, ka esam pilnīgi neaprēķināmi. Mēs varam piecelties septiņos no rīta, ar vieglu nelabumu un striktu apņēmību braukt uz Pokaiņiem, aizbraukt uz autoostu, pasēdēt tur uz sola, gaidot autobusu, ēst marinētus gurķus, tomātus un zivi sierā, un piepeši saprast, ka piedrāzt Pokaiņus, nafig mums, nevajag mums nekādus Pokaiņus un mistiskos akmeņus, tāpat tas viss ir bullshits, patiesībā mums vajag uz Ropažiem, uz vidusslaiku festivālu un Dārgā dzimto novadu. Domāts, darīts, un mēs nopērkam biļeti un aizbraucam uz Ropažiem, par milzu pārsteigumu gan tiem, ar kuriem bija paredzēts braukt uz Pokaiņiem, gan tiem, kas mūs sagaidīja Ropažos, un par pilnīgu apmierinājumu sev.
Izskatās, ka šodien būs līdzīgi. Mēs pamostamies ar striktu apņēmību braukt uz Jaunjelgavu, un pēc stundām divām saprotam, ka tas ir pilnīgi garām, ka nevajag mums nekādus dziļos Sēlijas laukus, un ka tas viss nekam neder.
Tagad atlicis tikai tāds sīkums kā izdomāt, ko tad mūsu nemierīgās sirdis īsti šodien kāro.