Orkāns galīgi nepratās. Tas pamodināja mani pēc trīs stundu ilga miega pulksten četros no rīta, un lika mocīties dažādās neauglīgās pārdomās - vai man ir jāiet uz darbu orkāna laikā? vai mani neaiznesīs pa gaisu? vai plastmasas bļoda no balkona jau aizpūsta vai vēl klapējas pret margām? ja pazudīs elektrība, vai es atkal palikšu bez ledusskapja? vai tie ir stikli, kas kaut kur plīst? vai tie ir koki? vai tie var uzkrist manai mājai? vai nākamie būs mani stikli? - turpmākās divas stundas. Kad visbeidzot aizmigu, sapnī lasīju grāmatu. Atceros rindkopu par balinātu nēģeru homoseksuāli, kas līdzinoties Trusītim. Un tad jau zvanīja modinātājs, un bija jāceļās.
Paldies kaut vai par to.
Varu ziņot, ka esmu darbā, lai gan aizbaukt ar vienu transportu (9. tramvajs no ķengaraga ldz Sarkandaugavai), kā biju sasapņojusies, man neizdevās - pie Pētersalas ielas visus no tramvaja izsēdināja, un tas aizbrauca tālāk cēli tukšs, taurēdams kaut ko par milzu peļķēm (es gan neko tādu neredzēju).
Divu tramvaju izsēdinātie pasažieri draudzīgā bariņā devās uz autobusa pieturu, un uz vienas kājas stāvot, pat visi saspiedās iekšā. Taču miera mājās nebija, un autobusā sākās dumpis - izsēdinātie atteicās pirkt biļetes, konduktors apgalvoja, ka nekā par negaidītiem satikses pārtraukumiem nezinot, un tūlīt visus izsēdināšot. Tā kā es jau vienreiz biju izsēdināta ar visu biļeti, un pie maka netiktu, pat ja draudētu nāve, man viss bija po venjiki, taču aktīvākie pasažieri ar konduktoru jau gandrīz uzsāka kautiņu.
Konduktori vispār šodien ir nešpetni - tā paša 9. tramvaja dāma sāka taurēt uz mazu pusaudzīti, kas lūdza atļauju nobraukt vienu pieturu līdz internātskolai - lai tak ejot ar kājām! Ar kādām kājām, pa visām ziņām aicina bērnus vispār vienus ārā uz ielas nelaist!
Viselegantāko ideju par vētru tomēr piespēlēja vīrs. No rīta ģērbjoties, kamēr es bažījos, kā es tikšu līdz darbam - labi, līdz pusceļam turēšos viņam pie rokas, viņš man liels, smags un svarīgs, gan jau neaizpūtīs, bet kas notiks tālāk, aiznesīs kā nieku, un kas notiks ar bērniem, kas iet uz skolu, vai tie tagad plīvos garām skolas logiem un mās direktoram - kungs, te nu ir tavs puika, un tā talāk un tā joprojām. Vīrs teica - supermens. Un nostājās lidojošā supermena pozā.
Jaatzīst, ideja nav peļama - vienkārši uzvelc pieguļošas bikses, apmetni, saliecies tādā 45 grādu leņķī, izstiep vienu roku, un lido, kur vajag.
Es laikam jūdzos. Pēc darba šodien bizoju uz JYSK, pasūtu grāmatu plauktus, ko likt izmestā dīvāna vietā, pēc tam izdomāju, ka man sāp mugura un derētu atrast muguras korseti - bija man kādreiz tāda fiška. Pārroku visu māju, ieeju azartā, korsete vienkārši ir izplēnējusi, bet es nerimstos, ar vienu roku bāžu mutē ceptus kartupeļus, vīram nebūs, ko vakariņās ēst, bet tas nav primāri, primāri ir kārtīgi iztīt vismaz piecus plauktus un izmest trīs lielos atkritumu maisus ar visādiem putekļainiem mēsliem, atrast gāzmasku, savu 11. klases skolēna apliecību, kur es izskatos pēc prerafaelītu eņģeļa, un vīra vidusskolas beigšanas papīrus - diplomu, atzīmju norakstu, pat raksturojumu, kas oficiāli skaitījās pazuduši jau vismaz gadu, un par ko mēs ļoti nopriecājamies, vispār vīrs ir pārvācies pie manis ar diezgan pieklājīgu pūru, par kuru mums abiem gan sen vairs nav nekādas nojausmas. Un pat šausmīgākais laikam ir tas apmierinājums, ko man šīs histēriskās aktivitātes sagādā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |