Es laikam jūdzos. Pēc darba šodien bizoju uz JYSK, pasūtu grāmatu plauktus, ko likt izmestā dīvāna vietā, pēc tam izdomāju, ka man sāp mugura un derētu atrast muguras korseti - bija man kādreiz tāda fiška. Pārroku visu māju, ieeju azartā, korsete vienkārši ir izplēnējusi, bet es nerimstos, ar vienu roku bāžu mutē ceptus kartupeļus, vīram nebūs, ko vakariņās ēst, bet tas nav primāri, primāri ir kārtīgi iztīt vismaz piecus plauktus un izmest trīs lielos atkritumu maisus ar visādiem putekļainiem mēsliem, atrast gāzmasku, savu 11. klases skolēna apliecību, kur es izskatos pēc prerafaelītu eņģeļa, un vīra vidusskolas beigšanas papīrus - diplomu, atzīmju norakstu, pat raksturojumu, kas oficiāli skaitījās pazuduši jau vismaz gadu, un par ko mēs ļoti nopriecājamies, vispār vīrs ir pārvācies pie manis ar diezgan pieklājīgu pūru, par kuru mums abiem gan sen vairs nav nekādas nojausmas. Un pat šausmīgākais laikam ir tas apmierinājums, ko man šīs histēriskās aktivitātes sagādā.