Shelly -

07:50 pm

Šodien ar Mazo Māsu bijām “UN CITI” Rīgas Mākslas telpā. Pavadījām tur teju trīs stundas, un varētu arī vairāk, bet uz beigām garām eksponātiem mūs visai raiti dzina tukšo vēderu aizvien skaļākā burkšķēšana. Jo izstāde par padomju gadu marginālajiem, oficiāli neatzītajiem, "nestandarta" māksliniekiem ir ļoti bagāta, izglītojoša un zināšanas atsvaidzinoša: tur ir vesela sadaļa par NSRD, kur klausīties mūziku, sadaļa par kustību teātriem Latvijā, kur skatīties dažādu Latvijas mīmu trupu filmiņas, sadaļa ar bildēm un filmām par hapeningiem, vides objektiem (kādus tik futūristiskās arhitektūras/dizaina paraugus censoņi neizstrādāja Padomju Latvijas gados!), vairākas sienas ar oficiāli neatzītiem, visai mūsdienīga paskata foto eksperimentiem, grafikām un gleznām
(Mazā Māsa: - Ar ko patiesībā atšķirtas grafika no gleznas? Kāpēc šī guaša, piemēram, ielikta pie grafikām, nevis gleznām?
Es, ārkārtīgi lepni: - Ja uz kartona - tātad, grafika! Ja uz audekla - glezna! Nu, apstrīdi manu hipotēzi!
Mēs abas par to traki smējāmies, bet argumentu pret mums neatradās)
un tā tālāk un tā joprojām. Vārdu sakot, biļetes divi lati neiet zūdībā: stereotipi par to, kas ir māksla un kādas ir mākslinieka iespējas Padomju Savienībā, tiek brucināti ne pa jokam. Ja ir iespēja: nesabaidieties no šausmīgi sarežģītajiem aprakstiem, un aizejiet!