Shelly -

08:40 pm

Šodien biju lidmašīnas simulatorā, Boeingu nokrašot man nedeva, bet tāpat bija drausmīgi bailīgi, bailīgi skatīties uz aizmuguri, jo tur durvis, un tu saproti, ka sēdi hermētiski ieslēgts kaut kādā bleķa kastē, kas nesaprotamā konstrukcijā karājas un kratās zāles vidū, vispār klaustrofobijas lēkmju man pēdējos desmit gadus praktiski nav bijis, pat magnētiskās rezonanses esmu izturējusi vienā mierā, bet šodien es jutu, ka esmu milimetru no atklātas panikas, es taču netieku ārā, netieku, netieku, labāk nedomā par to, tikai nedomā, mieru tikai mieru, nedomā par balto kamieli un par tām sasodītajām durvīm nedomā, labi, ka es vēl neesmu uz zemūdenes, par zemūdenēm labāk arī nedomāt, un bail skatīties uz priekšu, jo tur, uz ļoti māksliniecisku mākoņu fona, stūri tur un daudzās pogas spaida kāds amplis, pilnīgs nejēga, viņš tur kaut ko ne to saspaidīs, mēs taču tūlīt ietrieksimies zemē, vai apgriezīsimies vēkšpēdus, spēj tikai turēties pie sava beņķa. Ļoti jocīgi, ļoti interesanti, jo katras bailes nāk no savas, savstarpēji izslēdzošas realitātes, bet bailēm tādas prāta un loģikas lietas ir pavisam svešas.
A, un vēl šodien pirmo reizi biju Dome Hotel, iespējams, pat nevis "iespējams", bet "pilnīgi noteikti" es nekā no tādām lietām nesaprotu, bet nu, moins, cik smuki.