Shelly -

08:40 pm

Tie mani cibas draudziņi, kas sekoja maniem virtuālajiem izvirdumiem pirms gadiem pieciem ar pusi, iespējams, atceras, ka bija tāda ziema, kad es sāku mācīties slēpot. Un tad es katru svētdienu slēpoju. Un pēcāk sajūsmināti aprakstīju katru sniegpārslu, katru savu lecienu un klupienu, klimatu, tehniku, inventāru, modi un zemes pievilkšanas spēka ietekmi uz savu sniegumu, katru braucienu augšā un kritienu, piedodiet, šļūcienu, lejā. Katru svētdienu, visu sniega sezonu, kas togad, ja nemaldos, ievilkās līdz Zaļajai Ceturtdienai.
Nu, lūk, tie, kas atceras, tie jau zina, un tie kas nedraudzējās, lai uzzina, jo ar skriešanu man ir precīzi tas pats. Tikai skrienu es diemžēl vidēji pat divas vai pat trīs reizes nedēļā.
Bet nu pie malas lirisko ievadu, ķersimies pie lietas. Laiks, protams, vismaz grādu par karstu, taču sniegums uzlabojies, ir gandrīz pirmskarstuma līmenī, un pat neviens crazy penis * šodien, kā par brīnumu neuzkūlās (vispār skriešana lieliski der uzmanības deficīta nomocītiem ļaudīm, jo sevišķi iereibušus pilsoņus kas tāds traki interesē). NB sev - adidas bikses var vilkt tikai kopā ar lieliem un gariem krekliem, citādāk ceļa vidū riskē palikt ar pliku vēderu. Bet tie visi ir nieki. Būtība nav mainījusies. Pats galvenais allaž ir viens un tas pats: kā man patīk skriet!
* atgriežos no skriešanas, staipos viesistabā. Dārgais sauc no guļamistabas:
- Vai zini, ka pasaulē ir tāda grupa kā "Crazy penis"? Kaut kas traks!
Es, cienīgi, kabinot kāju sev aiz auss:
- Zinu. Viens šīs grupas loceklis taisni mēģināja ar mani iepazīties pa ceļam.