Shelly -

08:23 am

Pakomentēju pie vienas sarunas, pakomentēju, un sapratu, ka laikam tomēr jāsaņemas un jāieraksta par to atsevišķi. Par to, cik - lai cik smieklīgi tas neizklausītos kādam - es šausmīgos vīlos žurnālistos šonedēļ. Rakstīšu juceklīgi, bet nerakstīt nevaru.
Viena lieta ir šausmīgā nekompetence, absolūtā, totālā, elementāru - no mana skata punkta - lietu nezināšana un pilnīga nekautrēšanās par to, un patiesībā arī nevēlēšanās kaut ko šajā jautājumā mainīt, no kā izriet neprecizitātes ik uz soļa, burtiski, tās rodas nevis no informācijas trūkuma, bet no kaut kādām klapēm uz ausīm. Un patiesība jau sen arī nav svarīga, svarīgi, lai viss būtu skaļi, skaļā, nē, vēl skaļāk, vēl nav pietiekami skaļi, vēl visi nav kurli, tas nekas, ka patiesība nekliedz, patiesība nereti čukst. Un diemžēl vairumā gadījumu - diezgan totāls fantāzijas trūkums, tie, kas izdomā kaut ko jaunu, ir tik reti, pārējie vienkārši jož turpat, kur aizskrējuši pirmie, kas noved pie tādas plēšanās, ka kaujas suņi nervozi pīpo stūrī, visas šīs Homēra "Iliādas" cienīgās kaujas būtu tiešām smieklīgas, ja nebūtu tik pretīgas. Bet visvairāk mani laikam satrieca absolūtais cilvēcības trūkums. Jā, varbūt es esmu izlaista siltumnīcas plincese, bet man nav saprotams, kā var dzīties pēc sava, ignorējot jebkādas citu cilvēku intereses, man nav saprotams, kā cilvēki no cilvēkiem kļūst tikai par "avotiem" un "objektiem", man tas nav saprotams, un es ļoti ceru, ka nekad nebūs.
Kāds varbūt teikts, nu i atklājusi Ameriku, un kāds saprātīgi norādīs, ka mediju tirgū šobrīd joprojām valda krīze, reklāmas tirgus sarucis, auditorija taupa naudu un neko nepērk, bažas par rītdienu, emocijas saasinātas, tāds Blaumaņa " Nāves ēnā", bet jā, man, kā, nu jau jāsaka laikam atklāti, kādreizējam žurnālistam tas bija pavisam jauns kontinents. Laikam labāk, ka esmu to iepazinusi no pretējā krasta, bet sajūtas, sajūtas vienalga, ir diezgan drausmīgas.