Atkal salstu...Kopš strādāju šajā kabinetā vienmēr drebinos, trīcu pie visām miesām. Vēl nekad lietišķie kostīmiņi tā nav pakoti ar 2 džemperiem zem tiem. Vainoju caurvēju. Bet tagad šķiet - tā ir vientulība. Pamazām salstu arī visur citur. Vienmēr riņķī ir draugi, radi, paziņas, jautras kompānijas un nemitīgu piedzīvojumu virknes. Bet par spīti visam - ir izmisīga vientulības sajūta - kas saldē. Tātad pati vainīga. Droši vien krūtīs ledus klucis.
Kaut varētu pirmajā pavasara saulītē izkust kā sniegavīrs, izgarot un iztvaikot nebūtībā...