Ārā plaukst ceriņi...man sejā plaukst smaids.
Daži jautājumi atbildēti, to vietā toties parādījušies jau citi.Bet neko darīt. Vismaz ir interesanti.

Aizmirsu pieminēt par pirmo tikšanās reizi. Grūti jau to mēģināt ietērpt kādos vārdos, jo ar izjūtām ir tizli tā darīt... Kad sēdējām a-salā vienā brīdī vējš kā uzpūta un...tā smarža tik ļoti atgādināja to smaržu, kas bija sākumā ar blondīni*. Pavasaris... Vienkārši tik sasodīti tā smarža bija līdzīga visām aizgājušajām dienām un vienā mirklī Tu atceries visu, kas bija. Pietiks par šo tēmu.
Ieradāmies kojās. Atstājām mantas. Devāmies uz mežu, kur nosēdējām kādu stundu+ runājoties gan par visādiem nenozīmīgiem sūdiem, gan tāpat. Sāku patiešām novērtēt to, ka nedzeru, ka pats visu spēju kontrolēt un apdomāt galvā katru teikumu skaidri un bez stulbuma.
Tad atpakaļ uz kojām. Piekāpa ciemos viņas bijusī dzīvokļbiedrene, kura tagad dzīvo divas durvis tālāk ar puisi. Tajā mirklī vel nezināju, ka viņa ieradās lai mani novērtētu, hah. Bet neko. Sākām smieties par Neatkarīgo Spīķeru Balsi a.k.a. Radio lol. Šī smiešanās savā veidā turpinājās arī visu atlikušo vakaru.
Tad draudzene aizgāja un kā vēlāk noskaidroja atzina, ka esmu simpātisks u.t.t., bet tievs.
Pirmais skūpsts, kurā uz mums noraudzījās Egons Reiters.
Viņa tukšoja vīna pudeli, kamēr es cerēju uz to, ka līdz astoņiem viņai atties. Tā piedzerties no pudeles vīna pulksten piecos ir jāmāk. Bet ko var darīt, ja mīļotā ēd vel mazāk par mani un es domāju, ka visi klātesošie zin, ka es ēdu cāļa cienīgos daudzumos.
Nedaudz Family Guy un jau gājām pie bijušās dzīvokļbiedrenes skatīties ugunsgrēku. Pēc tam pievienojās dzīvokļbiedrenes draugs un mēs spēlējām Latviju.
-Bļe! Tu cirvis esi!? Tu tiešām nezini cik latviešu alfabētā ir burti?! Ja neuzminēsi varēsi gulēt uz ielas...
Ak! Īsts saulstariņš.
A neko. Īstenībā tas ir pārsteidzoši, jo parasti es esmu tas idiņš, kurš attiecībās mētā tizlus jokus, kuri ir uz aizskaršanas/apvainošanās robežas. Karma ir kuce!
Bet savā veidā jau mēs viens otru papildinām...Viņa ir tizla par mums abiem. Es esmu vājprātīgs par mums abiem (-pacenties izlikties normāls, kad mēs iesim pie viņiem...viņiem iet grūti ar ironiju...). Viņa neēd par mums abiem. Bet es lietoju cukuru par mums abiem.
Izspēlējām Latviju. Atgriezāmies atpakaļ. Noskatījāmies ziņas, pēdējo south parku. Uzlikām lai fonā iet filma par smēķēšanu un PRistiem un pie miera.
Pēdējais ko atceros bija mans lieliskais teksts...
-Tu esi dura...- buča viņai uz vaiga un es parubos.
Pa miegam esmu izdvesis alu cilvēka skaņas un izsmējis viņas modinātāju.
Kad beidzot pamodos aizvadīju viņu līdz viņas fakultātei, kur šodien bija jāraksta gramatikā eksāmens. Novēlēju veiksmi, noskūpstīju un šķīrāmies...kādus 50m no fakultātes, jo mūs taču nevar redzēt kopā! Kā es smējos...Nu labi. Tā jau ir, ka no malas pateicoties manam jauneklīgajam vaigam mūs būtu vieglāk uztvert kā māsu un brāli (vai vel sliktāk kā dēlu un māti) nekā kā kaut ko citu. Tā, kā varu saprast, kāpēc viņa no manis nedaudz kaunējās... I ain’t prince charming after all!
Un vel viņa ir vecmodīga, kas man tomēr šausmīgi patīk un tā tomēr ir īpašība, kuru es novērtēju. Nu...tobiš viņa vienkārši vel negrib braukt pie manis, jo iepazīties ar vecākiem ir tomēr kaut kas īpašs un viņa negrib justies kā uz gaļas konveijera pa kuru laiž kārtējo gaļasgabalu...
Kaut kā īsumā viss tā arī ir. Es tizli smaidu... Man ar viņu jārunā... Man ar viņu patīk un ir labi.

_________
* piedod skuķi