Ierados šorīt ofisā un jutu - jā, tieši šodien ir tā diena, kad neko negribēsies darīt. Tā arī notiek. 

Tiek apspriests mans tituls uz vizītkartēm. Nav vienprātība par "CTO", tāpēc piedāvātie varianti ir "Senior Programmer", "Senior Software Engineer" vai "Cleaning Lady". Izvēlos "Senior Software Engineer" un tranformējos par 31 leveļa wizardu. 

Katru dienu 11:00 manam datoram pazūd internets. Kā risinājums tiek piedāvāta datora pārinstalēšana, sākt rakstīt blogu vai aizvērties. Tāpēc tapa šis blogs.

Pienāk pusdienlaiks. Kolēģis stāsta, ka vakar mani redzējis - man esot bijusi smieklīga gaita, jo varbūt ceļš slīdējis. Neslīdēja. Nu vairs nezinu kā šovakar iet mājās.

Ofisā sākās tracis, jo viens no kolēģiem nolēmis pusdienas ieturēt izmantojot dakšiņu, bet neviena dakšiņa nav atrodama. Sākās kolektīvā vainošana un es pa taisno dodos pie vienīgās personas, ko vienmēr varu vainot visā, jo viņš pārsvarā pie visa arī ir vainīgs. Vainīgais savu vainu pilnībā noliedz un saistībā ar pierādījumu trūkumu, nevaram pierādīt viņa fetišu pret dakšiņām. Tiek veikta ofisa pārmeklēšana un atrastas divas dakšiņas. Vienu no dakšiņām uzreiz paņem Tēvs (boss) un sāk savu maltītes ieturēšanas rituālu. Pēc tā viņš priekšzīmīgi dakšiņu nomazgā un nolemj dakšiņu noslēpt. Ja kāds no kolēģiem kādreiz uzduras šim blogam, tad dakšiņa ir noslēpta virtuves skapja, pašā augšējā plauktā, kreisajā pusē. Bet es to neesmu teicis.