...
Man skauž, ka Vonnegūtam ir tik laba iztēle!

Iedomājaties: Izdomāta personība Kilgors Trauts (zinātniskās fantastikas žanra autors, klaidonis, kurš savus stāstus parasti risināja uz citām planētām. Šīs tēls, starp citu, pēc manām zināšānām, parādas vairāk vai mazāk katrā Kurta romānā) raksta stāstu par psihologu tepat zemes virsū, kurš pacientiem liek stāstīt par visvisādām muļķībām un lietām, kas ir saistītas ar slavenību dzīvi, bet ne ar paša pacienta. Ja pacients pasaka kautko par sevi. Piemēram, piemin vārdus "es", "man", "mani", "sevi", tad ārsts satrakojas, lec ārā no krēsla un kratīdamiem bļauj, ka nevienam neinteresē, ko domā pacients, kā viņš jūtās utt.

PS. Atklāju, kā var lasīt grāmatu un neaizmigt. Kādreiz man katra vakara scenārijs bija tāds:
- guļu gultā uz muguras galvu atstutējis uz spilvenu čupas un lasu grāmatu,
- pēctam apgriežos uz sāniem un lasu grāmatu,
- 10, ilgākais 20 minūtes pēc tam jau es aizmiegu, lai arī cik grāmata būtu interesanta.

Tāpēc vajag izlaist to momentu, kur apgriežas uz sāniem. Tad miegs nenāks. Un būs jautri.

Esmu ietrenējies automātiski pamanīt brīdi, kurā es griežos uz sāniem, un pārtraukt to darīt :).

PS2. Kā jau zinātāji varbūt saprata, tad šobrīd lasu Vonnegūta "Laikatrīci".