Par to, kāpēc cilvēki raksta publiskas dienasgrāmatas
Sākšu ar to, ka pateikšu to maģisko vārdiņu, ko vienmēr piebilstu, kad stāstu savas domas - "MANUPRĀT". Kad lasi tekstu, katra jauna teikuma priekšā atceries šo vienkāršo vārdiņu. Piemēram tekstu "Tas ir galīgi garām. Tad jau labāk to. Šitas vispār sūkā!." tev prātiņā vajadzētu interpretēt kā "VIŅAPRĀT tas ir galīgi garām. VIŅAPRĀT tad jau labāk to. VIŅAPRĀT šitas vispār sūkā!" Vārds "VIŅAPRĀT", jo tekstu lasīsi tu, bet domas ir manas, tās nav tavas, un es esmu neesmu tu, es esmu kautkur citur - viņa galā. No tavas puses es esmu viņs, tāpēc arī "VIŅAPRĀT". No manas puses protams es domašu "MANUPRĀT"

Nu tad kāpēc gan cilvēkam būtu vajadzīgs raktīt dienasgrāmatu, kura būtu pieejama lasīšanai jebkuram cilvēkam ? Kāpēc jātērē laiks un līdzēkļi, lai patstāvīgi veiktu ierakstus dienasgrāmatā ? Kāpēc vispār cilvēkam jāraksta kautkāda veida dienasgrāmata ? Kāpēc vispār vajadzīga dienasgrāmata ? Tā es varētu izplūst kā Amazones upe uzdodot aizvien vairāk un vairāk šādus jautājumus, bet nu pietiks. Jāķeras, tā teikt, vērsim pie ragiem.

Sāksim ar to, ka cilvēks visu, visu, visu dara egoistisku iemeslu dēļ. Apzināti vai neapzināti, bet dara. Es tam ticu. Un tā tam būt. Piemēram, labdarībai mēs ziedojumam, lai nomierinātu savu uztraukumu par kādu sasāpējušu problēmu, vai cilvēku, kas nonācis problēmās. Rezultātā mēs palīdzam gan sev, gan citiem, respektīvi tiem, kam ziedojām. Egoistiskās vajadzības apmierinātas. Un tā tas ir visur. Visu, ko daram, domājam ir egoisms. Pat zem viscēlākajiem darbiem vienmēr slēpjas kāds iemesls, kāpec tas tiek darīts, un iemesls ir apmierināt kādu savu vajadzību. Piemēram, izsusinātu žēluma sajūtu, vēlme iegūt filantropa slavu utt. Viss, ko darām, tiek darīts, lai mums pašiem būtu labāk. Bieži, lai apmierinātu savas vajadzības, mums jādara labas un nesavtīgas lietas citiem. Tas ir egoisms, tiesa, pozitīvs egoisms.

Tātad cilvēki raksta dienasgrāmatas, lai apmierinātu kādu savu vajadzību. Kādas šīs vajadzības varētu būt ?

Vēlme pašapliecināties ; vēlme informēt citus, ko arī realizē ; vēlme izgāst dusmas ; vēlme paziņot par to, kas notiek ar viņa dzīvē, kaimiņu dārzā un pasaulē vispār

Bet galvenais iemesls ir tāpēc, lai citi cilvēki tās lasītu un kaut kādā veidā reaģētu. Vai nu skaļi protestējot vai piekrītot, vai arī vispār neko nesakot.

Tāpēc es arī neticu, ka cilvēki saka : "Es to rakstu sev. Un man po, ko cilvēki par to domā." . Ja priekš sevis, tad to var darīt mājās uz tapetēm, kur tev neviens tās neredzēs un savas domas neizteiks. Bet līdz ko tu domas sāc izteikt publiski, tas nozīmē, ka tu gaidi kādu pretreakciju. Tātad tev interesē.

Labi, zinu, ka īsit neko tā arī neatbildēju, bet dažas domas izteicu.