Tā tā .. Piebeidzu to grāmatiņu. Jāsaka, ka Remarks nelika man vilties. Iepriekš biju lasījis viņa "Trīs draugus", kas bija saistošs un interesants darbs, un lika man reizēm notirpināties un pat gandrīz apraudāties. Ja būtu laidis jūtām vaļu :), tad varbūt arī kāda asariņa būtu notecējusi.

Neizplūdīšu lielās pārdomās, jo šobrīd esmu pārāk noguris, lai kautko īpaši rakstītu. Lasot "Rietumu frontē bez pārmaiņām" dabūju izjust bagātīgu emociju buķeti - no naida, dusmām līdz smaidam un priekam, no žēluma līdz kautkāda veida lepnumam, bedām, pārdzīvojumiem, pretīgumam utt. Pat nevaru aprakstīt tos emocionālos momentus, kad izjutu mazas, aukstas skudriņas skrienam pa ķermeni. Un nu tas viss, respektīvi visa grāmata, ir uzkurinājis manī naidu uz karu. Uz pilnīgu bezjēdzīgo lietu, kas izputina tukstošiem un miljoniem cilvēku dzīves. Gan fiziski izdzēšot tos no pasaules, gan garīgi, izpostot dvēseli, cilvēka psihi.

Kautkādu dažu indivīdu nesaskaņu dēļ, kuriem ir paveicies ar to, ka ir ieguvuši kautkādā veidā varu, sākas kari. Un protams cīņa jau notiek starp tautām nevis šiem indivīdiem. Kā man patika ideja, kas tika izteikta grāmatā - vajag visiem tiem valdniekiem, prezidentiem, ministriem un citiem ierēdnīšiem iedot rungas, iedzīt arēnā un tad lai jau viņi paši tur izvillojas par savu taisnību.

PS. Nedaudz beigas sabojāja tas, ka mana literatūras skolotāja jau bija paspējusi nolasīt visai klasei pēdējo sadaļu, arī man :(. Tākā es zināju ar ko romāns beidzas.