reiz bija viena doma
mans viedoklis par kko, atbildes reakcija uz kko izveidojas kā viena nekonkrēta emocija un domu kamols, bet nevis tāds, kas tā smuki sašķeterēts un satīts, bet savēlies kumnkulis, sadredojies ērkulis, no kura tad esd arī mēģinu atrast un izlasīt kādus domu galus, izlasīt pavedieniņus un sasiet vienā idejā. Taču protams šis sasietais gabaliļš bez šī kunkuļkamola, kuru es ārā pa vārdiem nevaru dabūt, nav uztverams un uzņemams kāda cita cilvēku saprašanā. arī gar to kunkuli grūti iedomāties, kurš no tiem galiem būs skaidrs arī bez kamola, jo man tas kamols nekad taču nepazūd.

fakti toties ir nekamolīgi.
man tagad ir ļoti liels matracis.ļoti.