es nezinu, ko veeleeties, man ir bail kaut ko veeleeties, man ir bail, ka piepildiisies. taapeec es neveelos vispaar, ja nu vieniigi "mazas" lietinjas - aizbraukt uz juuru, televizoram galdinju vai lielaaku karstaa uudens spiedienu vannasistabaa. tveru mirkljus, noeedu, paarkaisiitus ar cukuru, un ilgojos veel peec viena, tad veel viena, tad veel viena... man nav gana, un viss paareejais aiziet otrajaa plaanaa. bet zilonju zoodaarzaa vairs nav. tikai gar aciim nozibsnii atminju mirklis par to, kaa reiz mazaa zilonjmeitene zuziite speeleejaas ar bumbu. un nee, man negribas cukurvati, manas garshas kaarpinjas veel atceras hotdogu uz kocinja. un es zinu, par kuru elkoru ir runa, kad vajag fixi aizbraukt apskatiities objektiivus. es zinu randinju grafikus, es zinu, kuraas dienaas ir veelaas sapulces, es zinu, kad ir volejbols, kad - skvoshs ar treneri, es zinu, ka varu paliidzeet izprast, jo vinja ir tik ljoti liidziiga man, es zinu beerniibas bailes, es zinu, ka tagad psihologs, nevis pacients, juutas neeerti savaa kreeslaa, es zinu starp dilemmu dziivot vecaaku maajaa vai savaa atsevishkjaa miteklii. un es zinu absoluuti neko.
bet es te seezhu, ik pa laikam paspeeleejos ar kastani un juutos labi.
vecs holandieshu viirelis ar pabriesmiigu anglju akcentu man censhas izskaidrot, ko vinjsh ir domaajis ar taadu vai citaadu celju terminu. ar laiku es saaku vinju saprast, saule veel joprojaam spiid, un kaut kas shai pasaulee man liek justies iipashai. eh, veel tikai narcises... taadas dzeltenas un smarzhiigas... gribas.