sarunas liidz pustrijiem naktii.
mainiijaas vietas, mainiijaas siltums ar auxtumu.
un atkal jaasecina, ka tad, kad es izdomaaju, ka veelos kaut ko, viss notiek galiigi ne taa. jo tikai tad, kad dabuuju, ko gribeeju uz doto briidi, es saprotu, ka a) nebiju izsveerusi visas iespeejamaas sekas, b) nez kaapeec pienjemu, ka citi to uztver tikpat viegli/smagi, cik es, c) viss izmainaas.
un tagad gribas visu nozheelot. bet nevajadzeetu