negaiss ir fantastisks. kad nav jaaiet uz darbu, nav jaadomaa, kaa izskaties, bet kad var iet. iet tumsaa, lietuu, veejaa. paskatiities uz viscaur slapjo celjabiedru, apzinaaties, ka es izskatos taapat, un soljot taalaak. kluseejot. ljaujot dabai iztrakoties.
vieniigi negaiss uzjundii arii emociju veetru. veelaak, sildoties zem segas, klausoties logu drebeeshanaa, var just, cik ljoti velk pie zemes. bet no riita eju garaam nolauztiem zariem, atpuustaam sedzinjaam, izaardiitiem zhogiem un atljaujos nedaudz sapnjot.