es nezinu, kaapeec es to visu daru... kaapeec manii ir shii veelme visu noskaidrot, uzzinaat patiesiibu, mekleet detaljas... vieglaak tachu nepaliek. varbuut es censhos kaut ko saprast? varbuut man shkjiet, ka kaut ko buutisku esmu palaidusi garaam? shii ieksheejaa trauxmes izjuuta mani neliek mieraa.

un vakardien... vakar man seedeeja pretii cilveex, kursh aiz simetrijas ass ir man tieshi pretii. tik atpaziistami, tik saapiigi. un mazliet viegli - izjust, kaa otrs ne tikai pilniibaa saprot, ko es saku, bet bez jautaashanas zina, kaa es juutos. kaa es jutiishos, kad vinjsh aizies. kad jebkursh aiziet. vinjsh man paliidzeeja saprast, kaapeec es daru lietas, ko citreiz nedariitu. bet es nevaru pienjemt vinja modeli. skatoties vinja aciis, es saprotu, ka es negribu taa... negribu dauziit traukus. negribu nonaakt liidz staavoklim, kad neko nejuut. tad jau lai izsaap liidz galam. jo es veelos kaut kad atkal iemiileeties. un miileet. miileet taa, lai neatcereetos, ko tas var maxaat.
un tad vinjsh aizgaaja. aizgaaja, bet atsuutiija vaardus, kas lika sastingt, kas neljaava aizmigt, kas paarveerta to, kaa es jutos, kad vinjsh aizgaaja.

mulsums. par visu to, kas vakar tika runaats. atklaats. shkjiet, ka mazliet par daudz no abaam puseem. jo taada atklaatiiba parasti ir tikai starp draugiem. vai starp pilniigi sveshiem cilveekiem. vinjsh nav ne viens, ne otrs. un man uz galda staav vinja iedotie texti, kurus mana roka neceljas pacelt, lai izlasiitu.