naakamnedeelj jau ziemassveetki... no shiis domas peekshnji uzmetaas drebulji. tikai iisti nevar saprast, vai taapeec, ka man visu laiku likaas, ka tie veel ir ljoti taalu, vai taapeec, ka man veel nav nevienas daavanas, vai taapeec, ka tas noziimee, ka lu ljoti iisaa laikaa ir jaapaspeej ljoti daudz, vai taapeec, ka es nezinu, kaa es jutiishos shajos ziemassveetkos...

un vispaar peedeejaa laikaa es tieshaam paaraak daudz domaaju, paaraak daudz atceros, paaraak daudz ljaujos sevi zheelot un saapeet. nav jeegas. tam tieshaam nav jeegas.
veel nezinu, kaa lai izvairaas no shiis periodiskaas sagumshanas. bet es gribu pamosties ar smaidu sejaa.
es zinu, ka sestdien man atkal saapees, tas ir tik sasodiiti paredzami un stulbi. tikai kaadus priekshdarbus lai veic shaadiem gadiijumiem?



vakar es peekshnji ieklausiijos savos smieklos. es patiesiibaa tieshaam vareeju arii iegaazties daugavaa, bet tas nelikaas nedz tik svariigi, ne tik biistami. es ieklausiijos savaa jautrajaa balsii un sapratu, ka vismaz teoreetiski mani man neviens nevar atnjemt.