uz ko tad mees iisti esam gatavi miilestiibas deelj? kad vinja brauca prom, es sapratu un atbalstiiju. bet tagad katrreiz pat peec iisaam sarunaam/meiliem gribas pierunaat vinju braukt atpakalj. cik stipra ir miilestiiba, kad zeme, uz kuru tu esi atbraucis, lai buutu kopaa, shkjiet necieshama? kam ir vajadziigs nervu kamols blakus? un galu galaa - uz kuru tad veel dusmas un iignums tiek izgaazts, ja ne uz miiljoto cilveeku? zinu, ka katram ir sava dziive, es jau arii neuzplijos, bet tomeer - ar ko saakas sevis pazaudeeshana? vai arii es vairs nemaaku miileet taa pa iistam, liidz galam un visu skatu no racionaalaas puses?