shii nebuut nav mana pirmaa viesoshanaas luxemburgaa, bet tikai shodien pilseeta paraadiija sevi no patiesi skaistaas puses. jaaatziist, kad no riita dzirdeeju, ka aaraa ir palicis veesaax, jo ievas zied, piefixeeju tikai to, ka, ejot pusdienaas, virsdreebes tomeer nevajadzeetu aizmirst. bet viss saakaas jau ar pirmajiem soljiem aarpus maajas. ar kraasainaam tulpeem un narciseem piemaaju daarzinjos. ar siikaam, mazaam pukjiiteem, kuru nosaukumi man nav zinaami. ar suliigi dzeltenaam pieneneem zaljos maurinjos. ar koku kraasainiibu - tie zied dzeltenos, zilos, sarkanos, violetos, roziigos tonjos. taads neierasts spilgtums visapkaart. un tad tas ir viens mirklis, kad skatienam paveras magnolija. liela. pilnaa kraashnjumaa. baali rozaa ziedi veel bez viituma paziimeem. un tad veel viena - lepni violeta. un tad kaadaa daarzaa aiz dziivzhoga sleepjas maza magnolijinja baltiem ziediem. nu jau acis plashi valjaa, uzeju uz tilta - ielejaa ievas, ievas, ievas. un kaut kaads liels, ziedoshs auglju koks, kuram garaam noejot uzveedii salda smarzha.
viss paareejais vairs nav tik svariigi. arii maldiishanaas lielveikalaa un aptuvena nojausma, kaa vareetu justies analfabeets.