staaveeju pieturaa un skatiijos, kaa leenaam un smalkaam paarslaam paar mani kriit sniegs... man pirmais shogad.
nez kaapeec vienmeer tas man naak ljoti emocionaali speeciigi... gribas apstaadinaat mirkli, gribas izjust katru mazo, balto kripatinju, kas iejaucas manos matos, nokriit uz asfalta vai ietriecas mashiinas logaa.
gribeeju piezvaniit un pateikt, lai tu izej aaraa. bet, jaa, tavs telefons bij aizmirsies maajaas, un tu tur veel nebiji nonaacis. tomeer ceru, ka tu sajuti. mazliet kailuma un mazliet paarpilniibas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: