piedo...

Pret krītošām zvaigznēm atsisties
Ar pieres pašu vidu
Var tikai aklais, un brīnīties,
Kā zvaigznes viņa ceļu zina.

Pār laimes saldumu tūtām paklupt
Pret rītu, laiski pamostoties,
Man tikai izņēmuma kārtā – nekļūt
Pārlaimīgam – atļauts paniekoties.

Kā samaksa par sēdēšanu
Tukšīgu ielu krustos,
Man zvaigznes kluso savbiršanu
Pār pārkarsušo galvu nedos.

Jo starp dzidrām zvaigznēm iespraukties
Ar sird(e)s pašu vidu
Var tikai zvaigžņu nopērtais
Ar patiesas sajūtas miņu.