smags. un reizee tik netverami viegls dienas saakums. gribeet ko teikt, bet aptureet vaardu peedeejaa mirklii.
spogulii skatos kaa pirmoreiz. peetu reizee skumjaas un draiskaas acis un leenaam naak apzinja, ka nepaziistu. nepaziistu vairs sevi.
mana pulseejoshaa pasaule bija tik ljoti sajaukusies ar taveejo, saknes sen savijushaas un neatshkjetinaamas. bet tu savu koku izraavi. kopaa ar lielu dalju manas sakjnju sisteemas. tagad es skatos spogulii. esmu uz pusi mazaaka. asinjojoshaas bruuces ir paartiitas, lai aiz manis nepaliek sarkanas peedas. kaadas gaadiigas un maigas rokas ir likushas paarseejus. ataugs. jautaajums tikai... kas tad iisti ataugs.
atrast sevi... atrast sevi no jauna. saprast, ko es veelos. kaa piedzimt no jauna, tikai citaadi. es negribu, lai man maaca visu no jauna, es gribu pati maaciities. nesaki man, kas ir slikti un kas ir labi. es gribu pati just. pati pieskarties, pati izgarshot, pati izdziivot. ir jaapameegjina. man ir jaapameegjina, lai saprastu, vai es to veelos, vai tas man patiik, vai tas man shkjiet labi.
man viss jaaiepaziist no jauna. no tik daudzaam lietaam es biju gatava atteikties, bet kuras man tagad gribas pagarshot. naakotnes viizija bija tik skaidra, ka vareeju to uzziimeet un pielikt pie sienas. bet viss nosviitrots, izlauzts un nogalinaats. vietaa nekas nav iedots.
un ir tikai shodienas eedienkarte. no riitdienas uz galda ir vien mazs gabalinjsh. gan jau ar laiku tur uzaugs vesels kalns no riitdienas, pariitdienas, naakamaas nedeeljas un visa naakamaa muuzha. bet tagad nee, tagad nee.
tagad es ljaujos. jo ir labi. viss leenaam dziist. pat ja naktii bruuces atraujas valjaa, pa dienu taas aizvelkas ciet.