Garastāvoklis:	sad
Mūzika:	Guns'n'Roses - Don't Cry

Kako un pastētmaizītes. ^ ^
Man pirmais gara raksts!
Prieks, ka Marija man parādīja šo mājas lapu. No sākuma man tā likās dīvaina. Bet tagad sapratu, ka labprāt pati parakstītu dienasgrāmatas, jo ir tik daudz ko teikt, bet nav kam.

Pirmā diena pēc ilgā brīvlaika. Tīri jauka. Man šķiet pat īsti jauka. Nekas slikts neatgadījās skolā.
Rīt atkal nevarēšu ilgāk pagulēt. Jāraksta kontroldarbs latviešu valodā. Vē. Negribu, bet kas jādara, tas jādara.

Šīsdienas neforšums - redzēju beigtu cilvēku (jau otrais šomēnes). Skumīgi palika to redzot. Pirmais, ko redzēju pirms kādām divām nedēļām bija braucis ar motociklu. Skats nežēlīgs. Šīsdienas bija riteņbraucējs. Izskatījās, ka tikko no veikala izbraucis. Ritenim priekšā bija pielikts tas jaukais groziņš, kur ielikt maisiņus un citas mantas. Tas bija pārpildīts. Pāris mantas (laikam āboli un kaut kāds dzeramais(piens vai kaut kas tamlīdzīgs)) bija izkritušas ārā. Izskatījās pēc vīrieša labākajos gados. Iedomājoties to, kas tajā brīdī notika viņa mājās, gandrīz apraudājos. Gaida ģimene atgriežamies no veikala savu apgādnieku - tēti. Gaida. Paiet laiks, viņi sāk uztraukties. Nu jau visu mājinieku sirdis kļūst tramīgas. Pēc vairākām stundām pie viņu mājas durvīm zvana policists. Atver durvis. "Vai Bērziņa/Friča/Laipiņas kundze? Mums jums ir bēdīga vēsts..." Tālāk pat grūti rakstīt. Tie vārdi ir pārāk smagi, lai rakstītu. Šausmīgi. Gribētos, lai tas nebūtu noticis. Viņš bija gādīds. Nebrauca ar mašīnu. Palīdzēja dabai un sev. Johaidī, kāpēc visam jānotiek tik brutāli.

Šīsnedēļas neforšums - Robis. Neesmu brīvs. Jāzīmē. Jārasē. Trenniņi. Prieciņi ar citām meitenēm. Vai nu es viņam vairs neinteresēju vai arī man kā visām meitenēm trūkst mīlestības, maiguma un patiesu jūtu. Atceros vēl tos jaukos laikus. Vasaras beigas. Viss sākās. Kaivē vēl nebija tas, nu tās īstās izjūtas. Bet tad pie Kaspara... Tā nakts bija vienkārši burvīga. Kad mēs gulējām blakus man pār visu ķermeni skrēja tirpiņas. Viņš pārlika man pāri roku. Es varēju noģīpt. Mans ķermenis bija sastindzis. Tā bija laimes sajūta. Un tad viņš man iedeva mazu bučiņu uz lūpām. Tas bija pat aizkustinošāk nekā pirmajā reizē. Skūpsti vienkārši ir neaizmirstami. Toreiz jutos kā septītajās.. Nē, pat vēl augstākās debesīs. Bet tagad tas viss ir padzisis. Nieka buča uz atvadām. Un viss. Gribu atka visu, kā tas bija sākumā. Pat asaras saskrien acīs. Zinu, ka es pati arī neesmu nekāds ideālais cilvēks, bet es cenšos. Gribu viņu satikt. Izrunāties. Bet vienmēr, kad nākas runāt aci pret aci, es nespēju izteikt visu. Kaut kas(kaut vai maziņš nieciņš)tiek nokusēts. Un tas visbiežāk ir tas svarīgākais. Šoreiz centīšos pateikt visu līdz galam. Likšu lai vivš paklausā. Noklausās nosākuma visu, ko vēlos teikt. Un tad viņš varēs teikt... Ceru, patiešām ceru, ka viss būs labi. Bet man nav pārliecības. Pārāk maz sarunu, pārāk man pieskārienu, pārāk maz acu kontakta. Tas viss atsvešina. Negribu. Apstādiniet kāds lūdzu laiku! Pārāk ātri notiek viss manā galvā. Nespēju izsekot.