Pēdējā laikā sāku just un laikam jau arī saprast, ka vienam man īpašam cilvēkam neesmu vajadzīga. Šim cilvēkam nemaz nevajag manu klātbūni, jo ir labi ar citiem, šis cilvēks izvairās no manas sabiedrības - laikam jau es it nemaz neiederos viņa pasaulē, es neprotu runāt, kā viņš,man nav tāds dzīves kā šim cilvēkam. Man tas sāp, jo mīlu šo cilvēku.Bet man vairs pat negribas ar viņu satikties, jo negribu, ka šis cilvēks to dara aiz žēluma vai aiz kaut kādas pienākuma sajūtas, vai aiz nespējas man pateikt, ka viss jau sen ir beidzies.
Sākās viss tā. Es sagribēju mainīt savu dzīvesveidu uz aktīvāku, sākt beidzot apmeklēt sabiedriskos pasākumus, biežāk tikties ar paziņām. Tad es vienu dienu biju šādā pasākumā, kur man pēkšņi uzskrēja un apskāva viņa. Neskaidrošu, kāpēc kāds mēdz vienkārši uzskriet svešam cilvēkam, gan jau skaidrs. Tā es ar viņu iepazinos. Es vēlāk itkā domāju, ka man nevajadzētu meklēt iespēju satikt viņu atkal, jo, kaut arī vēlējos būt tikpat atraisīts cilvēks, bet ne tik radikāli, taču neizturēju, un tomēr uzmeklēju viņu.
Tagad es pat nezinu, kā viņai iet. Bet ar katru dienu es palieku arvien atraisītāks, gluži kā viņa toreiz, kautgan nedaudz savādākā veidā. Tas viss ir labi, mana dzīve kopš tā brīža kļūst arvien interesantāka un dinamiskāka. Bet... Viņa ir tas, kamdēļ to vēlējos. Un tagad vairs nekā.
Spriežot pēc tā, ka raksti frāzi "viss jau sen ir beidzies", jums ir bijušas diezgan tuvas attiecības. Tad jau man nav tik traki, jo manā gadījumā nebija pārkāpta 'vienkārši draugi' robeža. Neesmu zaudējis daudz, izņemot iespēju. Bet... ja nu vienīgo?
Kopš jūlija priekš manis viss ir beidzies, es to apzinos, bet šis jautājums mani moka vēl pat tagad, un tā noteikti turpināsies vēl kādu laiku, nezinu, ko darīt.