My life

zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums. 

bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties.

holy jesus christ on ecstasy -

nokavēju savas cibas 20 gadu jubileju!

dīvaini, ka tad, kad man bija atvaļinājums, man principā vispār neko nebija iedvesmas darīt. ja nebūtu aizbraukusi vienu dienu satikties ar shelly, tad varētu teikt, ka "vispār neko" bija tieši tas, ko darīju. bet ne ar tādu prieku, kā varbūt domā dārgais lasītājs. uz vecumu esmu sākusi rast prieku darbīgumā, un šis amēbas stāvoklis mani diez ko nepacilāja. bet atvaļinājums beidzās un es pamodos visnotaļ enerģiska. un ar idejām. es ceru, katrs atvaļinājums tagad nebūs tāds?!

@mans_kosmetologs (or smth) ielicis video, kā špricē botoksu starp uzacīm un aprakstā kaut kas tāds: "ārstniecības persona tāda un tāda veic visprofesionālākās botulīntoksīna injekcijas bla bla bla". 

negribēju noturēties un intereses pēc iekomentēju, ka "laikam nezini, ka b. injekcijas var veikt tikai ārsts. ārstniecības persona nav ārsts." (or smth).

posta vairs nav.

tad es noskatīju šādu te dekoratīvu stieni, bet tas, izrādās, vairs nav pieejams:

tagad gan par visiem skaistumiem mājās laikam priecāšos tikai es pati vai arī ļoti limitēts cilvēku (bērnu) skaits, jo pēdējā ciemošanās mani ir pārvērtusi par īgno tanti. nezinu, kā lai cienījami nomazgā sienas tur, kur bērni skrienot ar saviem mazajiem, speķainajiem pirkstiņiem ir skārušies klāt (viscaur un vēl mazliet). manējais ta jau no toddlerības izaudzināts, ka jāturas pie margām, kāpjot pa trepēm, nevis pie sienām, bet te es to pat neiedomājos pateikt, un rezultātā es nemaz vairs negribu nevienu aicināt. trīs bērni vienlaicīgi ir mans limits. no kuriem viens neskraida augšā lejā.

krāsnī cepti kartupeļi, tomāti un brokoļi ar atkaulotiem cāļa šķiņķiem (jo nav laša).

kā zināms, esmu sajūsmā par internetā publicētajām receptēm, kur tev pašam jāzīlē, kas ir kas un cik daudz jāliek. tomēr nez kāpēc nevaru atmest šo vilkmi gatavot ēst. lai arī man ir zināma problēma gatavot visu vienā porcijā.

anyways, šī sieviete apgalvo, ka vajag to visu samest (vienlaicīgi!) traukā, likt cepeškrāsnī uz 400 F un pēc 15 minūtēm viss būšot gatavs, un pat apaļie tomātiņi nebūšot pārsprāguši un kļuvuši par purē.

es tomēr neriskēšu visu tā cept (varbūt ar jaunajiem kartupeļiem citādi, es neesmu nekāds eksperts, un varbūt cepammaisā viss notiek ilgāk, nekā, ja pārklāj trauku ar foliju, viss var būt), lai arī esmu burta kalps un uzskatu, ka instrukcijas ir jālasa.

veiksmes man!