My life

Man bija kautkas nedaudz līdzīgs. Spēcīgi pieķēros cilvēkam ar citu dzīvesveidu. Pats negribēju īsti mainīties, un viņa tādu, kāds biju, mani arī nepieņēma. Tad viņa vasarā atrada kādu, kurš atsķīrībā no manis, ir krieti tuvāks viņai. Tad man vairs negribējās ar viņu satikties, kaut arī mīlēju. Pateicu viņai, ka vairs nemeklēšu iespēju ar viņu tikties. Viņa gan teica, ka negrib, lai mēs pat vienkārši draugi nepaliekam, bet domāju, ka viņa patiesībā bija priecīga, ka liku mierā.

Sākās viss tā. Es sagribēju mainīt savu dzīvesveidu uz aktīvāku, sākt beidzot apmeklēt sabiedriskos pasākumus, biežāk tikties ar paziņām. Tad es vienu dienu biju šādā pasākumā, kur man pēkšņi uzskrēja un apskāva viņa. Neskaidrošu, kāpēc kāds mēdz vienkārši uzskriet svešam cilvēkam, gan jau skaidrs. Tā es ar viņu iepazinos. Es vēlāk itkā domāju, ka man nevajadzētu meklēt iespēju satikt viņu atkal, jo, kaut arī vēlējos būt tikpat atraisīts cilvēks, bet ne tik radikāli, taču neizturēju, un tomēr uzmeklēju viņu.

Tagad es pat nezinu, kā viņai iet. Bet ar katru dienu es palieku arvien atraisītāks, gluži kā viņa toreiz, kautgan nedaudz savādākā veidā. Tas viss ir labi, mana dzīve kopš tā brīža kļūst arvien interesantāka un dinamiskāka. Bet... Viņa ir tas, kamdēļ to vēlējos. Un tagad vairs nekā.

Spriežot pēc tā, ka raksti frāzi "viss jau sen ir beidzies", jums ir bijušas diezgan tuvas attiecības. Tad jau man nav tik traki, jo manā gadījumā nebija pārkāpta 'vienkārši draugi' robeža. Neesmu zaudējis daudz, izņemot iespēju. Bet... ja nu vienīgo?
Kopš jūlija priekš manis viss ir beidzies, es to apzinos, bet šis jautājums mani moka vēl pat tagad, un tā noteikti turpināsies vēl kādu laiku, nezinu, ko darīt.