sirds saap par taam mazaam mezha dveeseleem.. sestdienaas sveetdienaas visvairaak, kuras mirst deelj cilveeka prieka. Nez, ko mezha dziivnieks domaa, kad, guleedams zemee aiz nespeejas turpinaat beegshanu no sunju bara, pie vinja pienaak viirs, teerpies zalji bruuni plankumainaa teerpaa un melnos zaabakos, ar dzelzhainu skatienu un neviltotu smaidu izdara peedeejo shaavienu.. nez ko vinjsh domaa par civleekiem? Runaa, ka dziivnieks veel speej uztvert apkaartnee notiekosho vismaz piecas minuutes peec sirds apstaashanaas. Un nez ko vinjsh domaa, kad ap vinju sastaajas padsmit viiru un aizrautiigi dalaas savaa liiksmee, pabakstot vinja kjermeni veel ar kaaju un paspiezhot roku tam, kura dedziigais adrenaliina liimenis jaucaas ar gandariijumu. Manii nav naida pret shiem cilveekiem, es tikai gribu, lai tas vairs neturpinas.. Vinji teic, ka tas tik uz labu, taa labaak dabai.. , mees esot dabas draugi,.. gribeetos ticeet, bet neticu.. Viss jau buutu labi, tikai negribeetos, lai mani deeli teic saviem deeliem, ka redz, kaadreiz Latvija bija skaista zeme, zalju mezhu un sidraba ezeru rotaata, pilna mezha dziiviibas, pilna koku, kuru zaros ligzdas viitas, kuplu eglju, zem kuru sakneem mezha saimnieku maajas, pilna pljavu, kuras pukjeem seetas un miglaa klaatas, pilna purvu, kuraas ik pavasari dzeerves atgriezhas un ik rudeni aizlido.. Un es gribeetu buut naivs, un no visas sirds ticeet, ka taa nebuus.. bet taa priekshnojauta tik pat nejauka kaa taas rudens sestdienas un sveetdienas. Aplami...