Šonakt redzēju sapni kā es ar savu blakusēdošo klasesbiedru Andri braucu ar mašīnu. Tad mēs no mašīnas izkāpjam un priekšā redzu diezgan skaistu dabas skatu - uz augšu ejošu platu, smilšainu taku kas ved vidēji augstā kalnā, kur gar malām aug lieli, skaisti koki. Gājām uz turieni, bet necik tālu es nevarēju paiet, jo jau pēc vairākiem soļiem man sāka stipri reibt galva un es kritu gar zemi.
Liekas ļoti zīmīgs sapnis, liek aizdomāties, un aizdomāšanās noved pie pārdomām par cilvēka garīgo pasauli un atziņu formulēšanas, un tas savukārt noved Litvinovas mūzikas, video paralēlas klausīšanās un skatīšanās. Pēdējo mēnesi biežāk kā parasti domāju par nopietnām lietām. Patiesībā lielākoties tas dod gandarījumu būt par sevi pašu un cilvēku kopumā, ar tikai pāris izņēmumiem. Es varētu studēt filosofiju, ja vien man nebūtu tikai viena dzīve, bet nu neizjūtu to kā savu misiju, drīzāk kā papildinošo elementu. Tagad pošos uz tikšanos, tās iesākums jau vien šķiet interesants, liek aizdomāties par iespējamām sarunām. Tagad ir tā sajūta, ka nezinu kas būs pēc stundas, divām, trijām un kāda izvērtīsies kopumā šī diena, kas līdz šim ir salīdzinoši neitrāla, izņemot to,ka šodien skolotāju novedu līdz tam, ka viņa nevar apstāties smieties aizdomīgu ilgu laiku, jo netīšām Ž.P.Sartra viedokli par to, kas ir Atbildība ierakstīju ailītē Izvēle. Latviešu valodas/literatūras stundas tās jautrākās un arī produktīvākās vienlaikus.