Buņģis un Cibiņš
Izlasīju interviju ar Šlāpinu IRā par Neiburgas dienasgrāmatām un nolēmu arī izmēģināt šo slepeno brālību/māsību.

Šorīt padomos ar ideju, ka to ko Buņģis jau sen gribēja iemācīt, mēs - latvieši - joprojām neesam sapratuši. Joprojām jūtam līdzi un identificējamies ar nabaga Cibiņu. Upura loma nums nāk tik dabiski un pašsaprotami. Vienlaicīgi tas arī ir mazās tautas izredzētības statuss, kā tādi svētie Jēzusi griežam tik otru vaigu.
Savukārt Buņģis nevar sagaidīt, kad beidzot dabūs to ilgi gaidīto un sen pelnīto sitienu pa seju. Smīn, provocē un gaida.