labu brīdi nespēju noformulēt, kas biedē visvairāk
šeit būs:
http://www.delfi.lv/news/national/polit
tā ir prāta spēja neredzēt, kad sirds saka – dari. aizliec priekšā skārienjūtigo cibu, vai kas nu pa rokai, un smaidi
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja cilvēks notic, ka viņam jānogalina daļa sevis, lai izdzīvotu, tad viņš to dara. Lapsas nograuž kājas lamatās, cilvēki pārstāj ieklausīties savās domās un jūtās – jo izdzīvošana ir atkarīga nevis no tām, bet gan no apkārtējās Mašīnas žēlastības (jeb no pakļāvības tās kārtībai). Un, ja domas un jūtas ir "nogalinātas", tad nekādas sasaistes ar "citiem" vairs nevar būt. Izpratne un empātija jāatmet kā kaitīgas izdzīvošanai, savukārt, izdzīvošana, kā mēs jūtam arī no piesaitētā raksta, ir pats galvenais.
Šinī gadījumā ne jau fotogrāfēšana ir svarīga izdzīvošanai – svarīga ir spēja distancēties (un arī šo spēju var izkopt kā mākslu). Vairumam no mums nav zemes, pie kuras atgriezties, ģimenes, kur justies droši un stabili, nākotnes, uz kuru gaiši cerēt. Mēs neesam mežs. Mēs esam nocirsti, apzāģēti koki baļķu dzenamajā upē. Izrādās, ka mūsu vēlēšanās turpināt savu fizisko eksistenci ir ienesīga būtnēm ar plašāku kontroli pār apstākļiem, no kuriem esam atkarīgi.
Ko tas nozīmē? Varbūt tas nozīmē, ka laiks dara savu lietu – tas mainās. Ne jau laiks ir izdedzis, bet gan pagātne. Varbūt vecā morāle (labais/ļaunais) ir nokalpojusi un pavisam jaunie dzīves apstākļi uzstāda jaunas vērtības. Kādas – tas varbūt vēl jānoskaidro. Bet ir pasaulē ne mazāk piespamotas, tomēr itin garīgas vietas, kur cilvēki mirst ne vien uz šosejām, bet arī uz pilsētas ielām, un garīgais nesējs jeb kultūra to pieņem viņos pašos un apkārtējos. Viss ir iespējams, viss ir kaut kādā veidā pieņemams. Tikvien kā mums ir [ne]paveicies jeb vienkārši gadījies piederēt lielu pārmaiņu un, likumsakarīgi, apjukuma un attiecīgo ciešanu laikam. Vecais ir miris. Kas nāks vietā? Mums tas jānoskaidro ne mazāk kā jāveido. Bet kaut kas nāks. Miers iestāsies, un atkal būs zelta laiki. Taču, iespējams, mēs aizturam nākotnes dzemdības, saspringti turoties pie pagātnes.
Lai miers cietušiem un spēks palikušiem! Ciešanas ir ļoti īstas un nepatīk nevienam. Tāpēc mums atliek sajust un izprast, no kā tad mēs kā sadzīvisks organisms ciešam (jo ciešam mēs aizgūtnēm), un varbūt šīs sāpes, kā tik daudzas, ir dzemdību sāpes.
Šinī gadījumā ne jau fotogrāfēšana ir svarīga izdzīvošanai – svarīga ir spēja distancēties (un arī šo spēju var izkopt kā mākslu). Vairumam no mums nav zemes, pie kuras atgriezties, ģimenes, kur justies droši un stabili, nākotnes, uz kuru gaiši cerēt. Mēs neesam mežs. Mēs esam nocirsti, apzāģēti koki baļķu dzenamajā upē. Izrādās, ka mūsu vēlēšanās turpināt savu fizisko eksistenci ir ienesīga būtnēm ar plašāku kontroli pār apstākļiem, no kuriem esam atkarīgi.
Ko tas nozīmē? Varbūt tas nozīmē, ka laiks dara savu lietu – tas mainās. Ne jau laiks ir izdedzis, bet gan pagātne. Varbūt vecā morāle (labais/ļaunais) ir nokalpojusi un pavisam jaunie dzīves apstākļi uzstāda jaunas vērtības. Kādas – tas varbūt vēl jānoskaidro. Bet ir pasaulē ne mazāk piespamotas, tomēr itin garīgas vietas, kur cilvēki mirst ne vien uz šosejām, bet arī uz pilsētas ielām, un garīgais nesējs jeb kultūra to pieņem viņos pašos un apkārtējos. Viss ir iespējams, viss ir kaut kādā veidā pieņemams. Tikvien kā mums ir [ne]paveicies jeb vienkārši gadījies piederēt lielu pārmaiņu un, likumsakarīgi, apjukuma un attiecīgo ciešanu laikam. Vecais ir miris. Kas nāks vietā? Mums tas jānoskaidro ne mazāk kā jāveido. Bet kaut kas nāks. Miers iestāsies, un atkal būs zelta laiki. Taču, iespējams, mēs aizturam nākotnes dzemdības, saspringti turoties pie pagātnes.
Lai miers cietušiem un spēks palikušiem! Ciešanas ir ļoti īstas un nepatīk nevienam. Tāpēc mums atliek sajust un izprast, no kā tad mēs kā sadzīvisks organisms ciešam (jo ciešam mēs aizgūtnēm), un varbūt šīs sāpes, kā tik daudzas, ir dzemdību sāpes.
(Reply to this) (Thread)
|
jā, dažreiz ir sajūta 'viens kā koks'. iespējams arī cibas transhumānistiem ir taisnība, un jau tagad esam aizstājuši cilvēka reakcijas ar share un laik . pašu joprojām aizrauj ubermensch ideja, jo, lai kļūtu par cilvēka statusa cienīgu, vēl ir pamatīgi jāstrādā
Share un Laik noteikti nav nākamais stabilais pakāpiens. Mēs mēģinām dzīvot nomirušā kultūrā, kamēr citi īsteno jauno realitāti, un spēks ir ar viņiem. Debess ir redzējusi neskaitāmus cilvēku dzīves modeļus, un pagājušais noteikti nav vienīgais un īstais. Vnk jāpārvar mulsums (atsvešinātība (Share/Like)) un jāatrod veids, kā jaunajos info-ekonomiskajos apstākļos dzīvot pilnīgi.
(Reply to this) (Parent)